Kapu kultūra Latvijā

Latvija ir viena no tām vietām pasaulē, kur kapu kopšanas tradīcija ir iesakņojusies tik spēcīgi, ka tā pat ir iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Atsaucoties uz Latvijas kultūras kanona tīmekļvietnē pausto, “Kapsētas Latvijā, tāpat kā daudzviet pasaulē, ir viena no kultūrvēstures mantojuma redzamajām zīmēm. Tās liecina par cilvēku vēlmi un vajadzību artikulēt savas attiecības ar universālu cilvēciskās esamības/neesamības daļu – nāvi, izrādīt cieņu saviem priekštečiem un senčiem ģimenē, dzimtā vai kādā citā kopienā.” Par spīti vēsturiskajai kapu kopšanas tradīcijai, kas izteikti tiek praktizēta vēl šobaltdien, nav noslēpums, ka kapu kultūru Latvijā apvij arī neviens vien māņticības ‘kanons’. Ir atsevišķa ļaužu daļa, kas kapos nonāk vien paši savas dzīves izskaņā, taču citi kapus apmeklē regulāri, lai uzkoptu tuvinieku kapa vietas, lai kaut reizi gadā satiktu tālos radus kapu svētkos vai svecīšu vakaros, kā arī atsevišķa ļaužu daļa kapus izmanto kā pastaigu vietu, kur smelties enerģiju un padomāt, vai tiešām kādai konkrētai situācijai nav risinājuma, jo kamēr cilvēks ir dzīvs, praktiski viss ir iespējams un atrasināms.

Kas attiecas uz iepriekš pieminēto māņticības ‘kanonu’, kādā intervijā žurnālistei Andrai Čudarei reliģijpētnieks Rinalds Gulbis teicis šādi: “"Nezinu, vai ar kapiem saistītās tradīcijas var saukt par māņticību, bet tur manāmas kulta pazīmes – neko nedrīkst nest no kapiem mājās, pēc saules rieta uz kapiem iet nevajag, bet kapu smiltis izmanto buršanās rituālos. Un pamēģini laicīgi nenogrābt lapas! Kad mamma sapnī redz tēvu, tad saka, ka viņš esot ar kaut ko neapmierināts un nākamajā dienā iet kopt kapus. Latvijā viennozīmīgi pastāv kapu kulta pazīmes! Daudzi izvairās no vārda "kults", bet reliģijzinātnē tam nav citas definīcijas."Pilno interviju ar Rinaldu Gulbi iespējams lasīt šeit.

Kapu apmeklēšana un tās biežums ir ārkārtīgi individualizēts. Taču viena lieta, kas vieno teju visus Latvijas iedzīvotājus, ir kapu svētki. Kapu svētki ir īpašs aizgājušo godināšanas pasākums, kas Latvijā parasti norisinās no jūnija beigām līdz septembra sākumam. Kā teikts Latvijas kultūras kanona tīmekļvietnē, “Kapu svētku tradīcija ir spēcīgi iesakņojusies un uztur spēkā cilvēku piederību vietējai kopienai. Mūsdienās vasarā, laikā no jūnija beigām līdz septembra sākumam, nedēļu nogalēs kapsētās notiek kapu svētki visā Latvijā, kuros pulcējas mirušo radi, draugi un kaimiņi. Kapusvētku norise ietver mācītāja vadītu dievkalpojumu vai laicīgu ceremoniju ar mūziku, dzeju, runām un svinības, kas notiek vai nu ģimenes lokā turpat pie kapsētas vai arī plašākā vietēja kopienā – pagasta vai pilsētas rīkotos svētkos, kas pielāgoti kapu svētku norises laikam.” Vēl bez kapu svētkiem Latvijā katros kapos tiek atzīmēta Mirušo piemiņas diena jeb svecīšu vakars. Šo svinamo dienu ir ieviesusi kristīgā baznīca, un tās ietvaros ikvienam ir iespēja atminēties un Dieva priekšā godināt aizgājējus, dodoties uz kapiem, nolikt svecītes un ziedus, kā arī, gluži kā kapus svētkos, izmantot iespēju sakopt tuvinieku kapus, ja ikdienas steigā tam neatliek pietiekami daudz laika.